Kā čībiņas tapa

Mī un žē... Cik ilgu laiku te neviens ieraksts nav tapis - man ir kauns - goda vārds!
Tādēļ izdomāju laboties un ar savu lasītāju padalīties - kā tad es īsti čībiņas tapināju. Patiesībā nekā sarežģīta, tikai pacietība, izdoma un nelielas tamborēšanas iemaņas - ja māki parasto stabiņu, tad "flag tjebe v ruki"!
Sāksim ar to, ka  - vai nu ir jāatrod čības, kas lēnā garā beidz savu dzīvi, bet zole ir saglabājusi savu funkcionalitāti, vai variants B - dodamies uz tuvāko veikalu iegādāt čībiņas attiecīgajā izmērā.
Sakarā ar to, ka pirmā slīciena kucināšanu es neiemūžināju, bet pieprasījums pēc ērtām un siltām čībiņām saglabājās, devos uz @Maximaveikals, kur iegādājos smukas čības made by China, kas normālā veidā novelk apmēram pāris mēnešu un dzijas spici. Vienīgais -  dzijai gan ir jābūt izturīgai, vēlams ar akrila piemaisījumu.

Tad paņemam iegūtās, smukās čībiņas, šķēres un šņak - virsu nost!

Tagad ir smukas zoles ar visu polsterējumu. Vēlams dekoratīvo lentīti nenogriezt.

Sagatavojam primāros kaujas ieročus - dzija, lāpāmadata un knaibles. Pēdējās tāpēc, ka ne vienmēr tā adata brīvprātīgi izvēlas caurdurt zoli un pirksti, tomēr, ir jāžēlo.

Atceraties no skolas darbmācības stundām šo šūšanas veidu? Cilpiņa, izvelkam, uz priekšu - tādā veidā soļojam apkārt pa perimetru.

Kad mokošākais posms veikts, ņemam tamboradatu un veni vidi vici - tik uz priekšu tamborējam augšā!

Kad uzveikti, apmēram, 6-7 apļi, sākam veidot purngala noraukumu, kopā satamborējot kādus 5 stabiņus.

Tādā veidā jāturpina ar katru jauno rindu, vienīgi valdziņu skaits jāregulē, vērojot kā veidojas purngala forma.
Tieši tādā pašā veidā piedodam formu papēdim, tikai noraukums vienā rindā, ne vairāk.

Tālākais jau katra autora ziņā - cik augstas vai zemas vēlies čībiņas.

Ceru, ka pieredze noderēs! Veiksmi darbā!
p.s. Foto kvalitāti nenosodīt - bildēts ar mobilo ;)