Runāt jau varētu daudz un dikti, bet patiesībā neko nepateikt. Tāpēc - tie, kas mani pazīst, zina kāda es esmu un ko es gribu, bet tiem, kas vēl mani nepazīst, ir dota iespēja to izdarīt.
Reiz es teicu, ka nekad, nekad dzīvē nedzīvošu laukos, bet dzīve ieviesa savas korekcijas, pēc kurām es nelietoju vairs kategoriskus apgalvojumus par iespējami neiespējamu rīcību tālā nākotnē.
Tātad - es dzīvoju apmēram 50 km no Rīgas, pašā kolosālākajā vietā. Par spīti tam, ka te nav sabiedriskā transporta rīdzinieku standartizpratnē un bērnkopība bez auto nav iedomājama.
Svaigais lauku gaiss, jūras tuvums ir atklājis manī daudzas interesantas īpašības - ieskaitot vēlmi nodarboties ar sīkiem un piņķerīgiem darbiem kā adīšana, tamborēšana un pērļošana.
Vakaros, kad gribās "nolaist tvaiku" atklāju, ka pats labākais veids kā to darīt ir pērļošanās, t.i., kreļļu vēršana un dažādu nieciņu kā auskari, dažādi karekļi taisīšana.
No sākuma es taisīju sev un savam priekam, bet vienā brīdī atklāju, ka ir radusies pārprodukcija ar kuru es iepazīstināju savas paziņas. Tad arī atklāju, ka tas, ko esmu izveidojusi patīk arī citiem.
Visinteresantākais ir tad, kad tev ir iespēja radīt darbiņu, kas ir paredzēts konkrētajam cilvēkam, pie konrēta tērpa. Tas ir baudījums, ko sniedz pērlīšu piemeklēšana, kombinēšana un vēršana, lai sasniegtu tieši to, kas ir pasūtīts.
Vīrs par mani saka, ka brīdī, kad man jāveic šāds pasūtījums, es izeju medībās. Kļūstu līdzīga kaķenei, kas ar pacietibu un rūpību atrod tieši to, kas ir nepieciešams un vajadzīgs.
Vīrs par mani saka, ka brīdī, kad man jāveic šāds pasūtījums, es izeju medībās. Kļūstu līdzīga kaķenei, kas ar pacietibu un rūpību atrod tieši to, kas ir nepieciešams un vajadzīgs.
